|
Sinodes sēdē Konstantinopolē (553 gads no Kristus dzimšanas) mācība par pārdzimšanu tika noraidīta. No tā laika oficiālā baznīca izskata to kā erētisku, kaut arī puse cilvēces tic reinkarnācijai. Ar prieku var konstatēt, ka šī kardinālā baznīcas kļūda daudziem ir acīmredzama, un to neatzīst tikai baznīca. Ne velti daudzi ļaudis, jauni un veci orientējas uz Indiju, jo viņus neapmierina mūsu teologu atbilde par eksistences jēgu. Visiem, kuri pabijuši Indijā, tikšanās ar Bhagavanu un Sai Babu bijušas ļoti bagātinošas. Visu pasaules tautu garīgā situācija atrodas dziļā krīzē ne tikai kopš 11 septembra. Manuprāt, šīs krīzes saknes lielā mērā sakņojas apstāklī, ka reinkarnācijas likums absolūti netiek pielietots rietumu kristīgajā baznīcā.
Ja esat lasījuši Svētos Rakstus no Moiseja 2.20.5:
„Tēvu grēki atgriezīsies pie bērniem līdz trešajam, ceturtajam augumam.”
Mums jāuzdod sev jautājums: Kādēļ nevainīgiem bērniem jācieš par tēvu grēkiem? Tas taču nav taisnīgi! Taču, šis teikums ir jāsaprot citādi. Nākošās paaudzes – tā ir vienota dzimta. Mēs varbūt esam identiski mūsu vectētiņiem un vecvectētiņiem. Būtu netaisnīgi, ja vieni dzimtu ar trūkumiem un nabadzībā, bet citi ēstu no zelta traukiem.
Dabas likumu par reinkarnāciju, kā arī cēloņu un seku likumu „Karma” mēs varam izskatīt kā „līdzsvarotu taisnīgumu”. Šis likums aptver to mūsu rīcību, kuru nav iespējams uz mūsu planētas izpirkt vienas inkarnācijas laikā. Šī gudrā likuma jēga izpaužas tajā, ko mēs saņemam caur atkārtotu zemes dzīvi no mūsu nosacītās nepilnības pāriet uz nākošo augstāko pilnības pakāpi. Bībele saka: „Mums jākļūst pilnīgiem, cik pilnīgs ir mūsu Tēvs debesīs.”
Vienas dzīves laikā mēs nevaram sasniegt pilnību. Katrā jaunajā dzīvē turpinās vecā un sākas ar attīstības pakāpi, uz kuras mēs esam apstājušies iepriekšējā dzīvē. Mēs virzāmies mūsu evolūcijā ātrāk, ja mēs veiksmīgi risinām mūsu uzdevumus. Šie uzdevumi pirmkārt virzīti uz rakstura formēšanu un mūsu karmisko parādu izpirkšanu.
Daudzas rietumu personības, kultūras pionieri, rakstnieki un dzejnieki atzinuši mācību par reinkarnāciju.
Džordāno Bruno, Voltērs, Kants, Lessings, Heidors, Gēte, Šillers, Žans Pols, Viktors Igo, Tolstojs, Nīče, Rihards Vāgners, Ibsens.
No pirmskristus laikmeta līdz mums nonākušās Platona, Pitagora, Senekas un Ovīdija liecības. Tas, bez šaubām nav viss uzskaitījums, taču tas ir diezgan pilnīgs. Pastāv milzīgs skaits liecību, kas pierāda pārdzimšanas likuma esamību. Ticība šim un karmas likumam ved pie atbildības, pilnveidošanās un tolerances. Bez šiem svarīgajiem dabas likumiem dzīve manuprāt, zaudē visu jēgu. Savā grāmatā „Indijas elpa” Felhaims-Ostrau raksta par autentiskas reinkarnācijas gadījumu, kurš ir apstiprināts, kā daudzi citi gadījumi Benarese Universitātē (Indijā).
|
